|
|
Wednesday, March 4th, 2015
| |
11:32 pm - kad vārdu vairs nav
|
|
| Tuesday, March 3rd, 2015
| |
9:33 pm
|
ak dievs, es visu laiku nevaru beigt ķiķināt, tik neaprakstāmi mīļi, un vispār man vajag iekārtot random ideju blociņu, tām lietām, lai neaizmirstas. Vismaz mana biznesa ideja par to kā pelnīt ar legālu eitanāziju šķiet laba un viļājas pa prātu. Galvenais, ka tā lieta takš jau eksistē, un te vēl varētu iedzīvoties uz zelta zara, pat, ja ne pārāk morāla. Lai gan, kur ir redzēti morāli zelta zari :D
Nez, brīžiem tas viss šķiet pārāk jauki, lai būtu patiesi.
Ah, un arī projekts drīz noslēgsies, pilnīgi jau redzu tuvojamies to brīdi, kad atkal varēšu izgulēties. Izrādās es atkal tiku slavēta, vismaz, ja tic manai priekšniecei, jēēēēj, lai gan iekšējā kritizētāja tāpat man atkārto, ka varēji takš arī labāk, bet nekas, nākamajā projektā, kurā esmu izraudzīta, un kurš jau daļēji sācies vismaz jau zināšu ko darīt, lai būtu efektīvāk, un vēl našķis brauc uz Latviju!!! Mans mīļais un dārgais našķēns būs šeit!!!!!! Kur tik daudz prieka var būt vienam cilvēkam. Mans saulesstariņš jau nopircis biļeti. Savukārt es rīt dabūšu vīzu un pēc mēneša varēšu braukt pie viņas. Pēdējā laikā man gandrīz palika žēl Urzulas, bet hej, ne mana cūka, ne druva, vai ne? Vampīrus turēt blakus tikai tāpēc, ka gribi saskatīt visos labo ir reāli stulbi. Ne visi cilvēki ir labi.
Un vel atradu trešo spēlētāju šaham, jēēēj, lai gan to pasākumu būs jēga plānot tik pēc dzimšanasdienas, jo šobrīd kalendārs jau ir drusku pārāk pilns. Ou, un es pavisam drīz, wow jau pēc mazāk kā divām nedēļām būšu ceturtdaļgadsimtu veca! Zinu, pat tagad dzimšanasdienas sagaidu priecādamās kā mazs bērns. Kā es dievinu dzimšanasdienas! Galu galā tie ir vienīgie svētki, kas tiešām svin to, ka tieši tu esi piedzimis šajā pasaulē, kas gan var būt jaukāks. Nosvinēt to, ka tu esi šeit un tagad, ka esi dzīvs un nosvinēt savu dzīves gājumu. Bet es vēl joprojām neesmu izdomājusi, ko tieši rīkot, nelielu pasēdēšanu pie sevis vai mēģināt ko lielāku....nez.
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| Friday, February 27th, 2015
| |
11:55 pm
|
Tas brīdis, kad izsauc piektdienas vakarā taksi, un saruna iet šādā garā:
Es: "Labvakar, vēlos izsaukt tak..."
Operatore: "No .... ielas uz Salaspili"
Es: "Jā, būs ka..."
Operatore: "Zinam, gaidat"
telefona pīkstieni.
Man ir aizdomas, ka pavisam drīz man pat nebūs jāzvana pašai.
Ou un rīt lielais, klaustrofobiskais aparāts un oficiāli darbs. Lai gan kā pateikt cilvēkam ar ko ir lietišķas attiecības, ka tu viņu neaprakstāmi apbrīno un apspiest vēlmi piezvanīt viņas vīram un pateikt, ka, hey, tev ir neaprakstāms dārgums gadījies. Nekad mūžā nelaid vaļā. Tas laikam netiks uztverts normāli, pluss cilvēki jau tāpat vienmēr dzenas pakaļ zelta putekļiem, tā vietā lai novērtētu to, kas viņiem jau ir. Vismaz līdz brīdim, kad tas tiek neatgriezeniski zaudēts.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, February 25th, 2015
| |
11:13 pm
|
āāāāāāā, cik jauki, cik jauki, cik jauki, āāāāāāāā, cik brīnišķīgi, man kaut kur jākliedz, nav kur, nevaru paelpot no prieka, bet man būtu jāiet gulēt, ak dievs, šī varbūt nebija tā vēlēšanās, bet vēlviens āāāāāāā, cik brīnišķīgi. Kāda velna pēc tagad ir trešdiena? Bļa, nekas, nomierinies sievišķi, vis ir vienkārši tik ideāli un esmu septītajās debesīs no laimes un prieks un diezgan negaidīti.
current mood:  hyper
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| Tuesday, February 24th, 2015
| |
10:19 pm - 3 vēlēšanās zelta zivtiņai
|
Tātad atgādinājums visām zivēm. Rītdiena, 25. februāris, skaitās ļoti īpaša diena no zvaigžņu viedokļa tieši zivs zīmes pārstāvjiem. Tamdēļ pie savām vēlmēm it kā jāpiedomā īpaši un visas (jebkādas!!!) piepildīsies. Skaisti jau būtu, ja tiešām eksistētu kaut viena diena dzīvē, kad visas tavas vēlmes piepildās. Lai gan prātīgi cilvēki (vai tādi, kam vienmēr viss prieks jābojā) saka, ka ar tām jābūt uzmanīgam. Bet tomēr, ja varētu šo vienu vēlēšanos piepildīt, kaut uz vienu dienu.... ha, ja vien tā būtu patiesība. Tomēr kaut kur galvas neloģiskajā pusē, kura tik ļoti grib ticēt brīnumiem, šo mazo faktu turu prātā, un noteikti apstāšos, lai aizdomātos par to pašu veco un muļķīgo. Par to, ko nevienam nedrīkst teikt skaļi, arī šeit rakstīt ne, par to ko zini, ka nav iespējams un tomēr, tomēr, gribas ticēt brīnumiem un bērnudārza pārliecībai, ka neeksistē nekas tāds ko nevari izlabot. Punktu var pārlabot par komatu un teikumu veidot bezgalīgu, nāve ir tikai ļaunas fejas radīts miegs, ko būdams labs un paklausīgs, vari salauzt.
Skatoties atpakaļ, liekas cik dīvaini ir tas, ka tik ļoti neilgā laika periodā ir noiets tāds aplis. Un esmu atpakaļ tur, kur ticēju, ka vairs nebūšu. Cilvēki mainās, tā ir tiesa. Un tomēr kaut kāda to būtības daļa vienmēr paliek tā pati, lai kādi okeāni būtu tos šķērsojuši, lai kādās jūrās ticis peldēts. Un kad to redzi, tas šķiet tik skaisti. Tas dod cerību un prieku. Tikai žēl, ka tieši atmiņa un pieņēmumi var izraisīt lielākas problēmas, nekā brīva peldēšana straumē. Nē, ir grūti paskatīties pāri sīkumiem un sev pašam ikdienas ritumā, bet visgrūtāk par visu ir pa īstam ieraudzīt otru.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, February 23rd, 2015
| |
10:39 pm
|
|
Ir daudz lietu, kuras nesaprotu, pārlieku daudz dīvainu sakritību, kas brīžiem liek domāt, ka toč dzīvoju kāda kaprīza bērna Sims spēlē un tomēr tas datums un viss kopā šķiet velkam uz pārāk lielu ironiju. Cik sakritību var piedzīvot vienas dzīves laikā, līdz tas vairs nav normāli? Bah, ir tikai trīs novērtēšanas kritēriji un tu neizturēji pat vienu.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, February 21st, 2015
| |
12:05 pm
|
|
Tā dīvainā atziņa, ka tev ir pazīstami vairāk svešinieki ar tavu uzvārdu nekā savi ģimenes locekļi, ha abiem maniem brāļiem ir citi. Bet nē, ģimenē ir precīzi trīs cilvēki ar manu uzvārdu, no kuriem divi pat ir asins radinieki. Nav jau pavisam slikti. Māsīcai nebija neviena.
|
|
(comment on this)
|
| |
10:31 am
|
|
Nu kāpēc cilvēki ar foršām dienasgrāmatām dzēšas ārā. Ja nu izlasi šo, lūdzu, saglabā to, kas ir rakstīts un, ja ciba vairs neinteresē, vienkārši neraksti vairs. Šādi toč nav smuki pret lasītājiem. :'(
|
|
(comment on this)
|
| |
12:20 am
|
Šodien pirmo reizi mūžā saucu ātro palīdzību.
Skrienot no darba sanāca iet garām dzērājam, kurš, garšļaukus un pilnīgi nekustīgi, gulēja uz zemes ar seju asfaltā un pietaisītām biksēm. Izskatījās beigts, un lielāka daļa mans būtības mani mudināja iet garām un skriet uz pieturu, takš jāsteidzas, pofig, ja redzēji guļam kaut ko, kas pēc līķa izskatījās. Un tomēr, tas mazais procents ar vārdiem "tā nav pareizi un kazi, kas pašai var gadīties, apturēja". Ah, labu laiku nogulēja nekustīgs un bija dīvaina sajūta stāvēt blakus un redzēt, kā neviens no garāmgājējiem neapstājas un iet ar līkumu garām, pilnīgi nekustīgi guļošam cilvēkam ar kuru acīmredzot nav lāga. Tad, kādu brīsniņu pirms ātro atbraukšanas, piecēlās un, kad paskaidroju krievu mēlē, ka drīz atbrauks ātrie, viņš palūdza man aiziet, ka it kā sagaidīšot tos pats, protams. Smieklīgi. Sāku iet uz pieturu un zvanīt atkal ātrajiem, ar domu, ja nav atbraukuši vismaz pateikšu, ka aiztinies un lai nebrauc. , kad atskatoties sirds gandrīz apstājās redzot šo vīrieti ātrā tempā man skrienam virsū, vai lieki piebilst, ka tumšā sānieliņa bez cilvēkiem apkārt, tai brīdī visa dzīve šķita paskrienam kā filma garām un pirmā doma bija par narkomāna sagraizīto apkopēju vecajā darbavietā. Bļāviens, uz brīdi apstājās un sāka iet virsū, kad pajautaju, kāpēc man seko, kaut ko nomurmināja un aizlaidās tālāk uz priekšu. Mēģinot dabūt sirdi no kakla atpakaļ krūtīs, pamanīju iegriežamies ātros un aizskrēju paskaidrot, ka viņš aizlaidās. Bah, varu pastāvēt blakus un pagaidīt nekustīgam cilvēkam, bet nu skiet vīrietim pakaļ toč nejūtu vajadzību, piedzis cilvēks pats varētu jau nu tikt ar sevi galā. Cerība vismaz, ka ja karma eksistē par visu šo izbīli nopelnīju kādu karmas punktu un, ja pati gulēšu kādā grāvī, kāds no neskaitāmajiem garāmgājējiem tomēr apstāsies un izsauks palīdzību.
Brr. Labi būt mājās. Marta zaķis gan ne vienmēr ir tas labākais variants, bet dažkārt arī šādi ir jautri.
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| Tuesday, February 17th, 2015
| |
10:10 pm
|
|
Muļķīgi, bet viss būs labi. Vismaz labi, ka pēc tam nebūs jādodas atpakaļ. Viss būs labi un nosvinēšu to ar suši. Hmm, neesmu tos gatavojusi šķiet vismaz pusotru gadu. Bet būs labs iemesls. Viens mēnesis un divi gadi. Precīzi.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, February 16th, 2015
| |
9:21 pm
|
|
Saka, ka dāvinātam zirgam mutē neskatās, bet..... 50 shades of grey ir tiiiiiiiiiiiik briesmīga, es pat neticēju, ka tik tizla, ka tiešām tik ļoti tizla kā komentēja. Fuck, nevienam ar esošām smadzeņu šūnām, kuras negribas noindēt, šo neiesaku. Sižetā praktiski ideāla kopija krēslai, tik bez vampīriem un drusku vairāk smukiem skatiem. Taču pāris minūšu dēļ šito sviestu divas stundas toč nav vērts skatīties. Brrr, šermuļi par izniekotu savas dzīves laiku, kura dēļ tagad būs jāpavada atkal pie all nighter.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, February 15th, 2015
| |
11:30 pm - Maza reklāma: "Mēs tevi gaidam"
|
Esi nogarlaikots, reģistrēts cibā un maz ko šeit pazīsti? Gribi to mainīt un izkustēties? Nu tad aicinājums tieši tev! :D Jau šo sestdien notiek tikšanās pie tējas tases svešu, pussvešu un arī drusku jau pazīstamu cibiņu starpā. Pie nelielas tējas tases (vai kā cita, kas nu piedāvājumā attiecīgajā tikšanās vietā būs) kādu nelielu laiku dzīves pavadīsim sarunās. Ja gribi pievienoties un ir interese, visu info var atrast: http://klab.lv/userinfo.bml?user=anonime Tikai ņem vērā, ka visas konkrētās tikšanās vietas un laiki ir zem atslēdziņas un redzami tikai kopienas biedriem.
Ja nu netiec šo sestdien, vērts pievienoties grupai, varbūt ir laiks un tēma, kas ies vairāk pie sirds, vai pat pašam ir labas idejas, ko vēlies īstenot.
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| |
12:51 am
|
|
Ak šie pēdējie vilcieni un svētku dienas. Sākot no dzērāja, kas gandrīz virsū uzkrita sveicot un piedāvājot nopirkt man žāvētas gaļas bulciņu stacijā, par vecuma jautājumiem, jo esmu tik "крашеная", kautiņam pie ātrās palīdzības mašīnas, līdz noslēgumam ar "Вы такая прекрасная, что мне хочется пойти за вами. Я что то не так сказал?" Njā, interesanti, žēl tik, ka to muļķīgo albuma vāku nevaru atrast. Neesmu pārliecināta, ka pareizais nosaukums gan palicis atmiņā. "Kороль шутов" tāda grupa taču eksistē, vai ne? Varbūt kļūdos, jo ar nosaukumiem man vienmēr čābīgi. Bet kaut kas, kas ietvēra vārdu āksts, noteikti bija, tik daudz vēl atceros.
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| Thursday, February 12th, 2015
| |
9:19 pm
|
|
Tagad es tiešām saprotu, ka nekas nav briesmīgāks par Windows 8. Bļāāā, vēl trīs gadi, nošaujiet mani vai atdoduet veco, esmu gatava samaksāt, šņuk.
|
|
(4 comments | comment on this)
|
| Saturday, February 7th, 2015
| |
12:32 am
|
|
I wonder, laikam jēga pajautāt arī šeit ne tikai "pajautā" kopienā :) Vai kāds zin kādu labu saitu, kur var publicēt savus amatierdarbus angļu valodā un dabūt arī jēdzīgus komentārus par tiem arī satura ziņā no cilvēkiem, kam tā ir vietējā valoda? šobrīd viss ko māte google met ārā šķiet ļoti primitīvs vai uz kaut kādām nišām tendēts.
|
|
(comment on this)
|
| |
12:18 am
|
Ziemā arī ir savs skaistums, pat ja vismazāk mīļais no gadalaikiem, tomēr ir tik jauki staigāt pilnīgā klusumā, tumsā un mierā. Tāda apmākusies tumsa bez zvaigznēm un tomēr tik jauki. Šķiet, ka visam, katram akmenim, katram sprungulim ir mainījusies krāsa un forma, viss ir tas pats un tomēr pilnīgi cits. Skaists vakars un neaizmirsīšu optimas šņabi. Šo ideju tiešām vajadzēs patentēt, lai Cents Ūbele neiedzīvojas uz citu ideju rēķina. :D
Aizmest visu lieko un un to, kas nesniedz neko, aizmest muļķīgo un nevajadzīgo, lai pasaulē paliek tikai prieks.
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| Thursday, February 5th, 2015
| |
10:47 pm
|
|
un jā, vēl visu vakaru skan galvā vārdi "Kad dzīvoju, tad dzīvoju, tad priecīgi padzīvoju". Zināma, bet neizsakāmi brīnišķīga doma patiesībā.
|
|
(comment on this)
|
| |
10:00 pm
|
|
Brīdis, kad pasaule šķiet tik neaprakstāmi smieklīga un, jā, arī es tai skaitā. Saka, ka bēdām vai angliskajam "grief" ir 5 fāzes: 1. noliegšana un izolēšanās, 2. dusmas, 3. kaulēšanās, 4. depresija, 5. pieņemšana. Realitātē, man neliekas, ka viss ietu tik skaisti pa diedziņu, bet kaut kas uz to pusi jau ir. Es visu laiku cerēju un mēģināju ieskaidrot sev, ka nekas nebija, iekšēji plosījos, dusmojos, racionalizēju, bet pat es nevaru strīdēties ar aparātiem. Tik smieklīgi, nekad mūžā neesmu lietojusi no zālēm neko stiprāku par paracetamolu mēnešreižu laikā un kaut kādā ziņā tomēr skatījos no augša uz visiem tiem "slimīgajiem vārguļiem", jo pati varu turpināt funkcionēt jebkādos apstākļos. Njā, pat pie apendicīta nostaigāju 6 dienas līdz plīsa. Bet šobrīd viss nav beidzies gan, tomēr nolieguma sienas beidzot sabruka un šoreiz vairs nebēgšu un neizlikšos. Protams, vēl joprojām ceru, un nespēju pārmest šo cerību pār bortu, ka viss būs labi, ka viss ir liela kļūda, misunderstanding so to say. 18. februārī pieraksts uz galvas EEG un cerība, ka tad pateiks, ka viss ir ok, ka viss šis laiks ir bijusi tikai manis vešana cauri. Kaut kāds jocīgs un pārejošs vīruss, vienalga kas, bet kaut kas mazs un niecīgs, kas neprasa 2 gadu terapijas. Bet nākas pieņemt faktu, ka uz to cerēt tagad jau paliek diezgan muļķīgi. Nākammēnes vēlreiz atrādīties pie neirologa, sajūta, ka esmu nonākusi krēslas zonā un nekas no apkārtesošā nav īsts. Man visu laiku gribas atrast kādu uz ko sakliegt, kādu uz ko izgāzt visas tās dusmas, kas sēž iekšā par negodīgumu, par to ka nejūtos šo visu pelnījusi. Bet to, ka dzīvei ir vienalga par mūsu izdomāto "godīgumu" ar prātu jau vajadzētu saprast. Vairāk par visu man gribētos piezvanīt našķim, bet šobrīd tas īsti nav iespējams un apzinos, ka patiesībā jēga jau tam nebūtu. Tāpat kā nav jēgas skriet teikt ko vecākiem pirms zinu konkrētu rīcības plānu. "Tagad tev būs mani jāklausa un jādara viss ko es saku". Ah, cik smieklīgs un muļķīgs šobrīd šķiet pilnīgi viss. Es varu pateikt godīgi, ka es atdotu jebko uz pasaules, kas man ir lai pamostos un izrādītos, ka tikai sapņoju. Rīt būs jāparunā ar priekšnieci. Lai gan ticu, ka to, ka atbildības sajūta man ir un, ka visu vienmēr izdaru, esmu pierādījusi un tam, ka būs laiku pa laikam pa dienām japaskraida ārpus darba, nevajadzētu radīt tādas problēmas, lai mani atlaistu. Nah, iedomīgi skanēs, bet šobrīd es tiešām neesmu tas cilvēks, kuru būs viegli ātri un efektīvi nomainīt, tā, ka nāksies vien paciest.Pietam, kaut kā tas viss arī tik ļoti vairs nesatrauc. Dīvaina sajūta.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, February 4th, 2015
| |
11:07 pm
|
Cik apbrīnojami, kā lietas ko nevēlies un šķiet tālas esam pienāk tik ļoti ātri. Nu ko palicis mazāk par 24 stundām. Nekādas segas un slēpšanās šoreiz. Pietiek, un viss būs labi. Loterijas biļete tā teica. Loģiski. Nē. Bet kaut kādas zīmes jau vajag. Un šoreiz nebēgšu, bail, bet nebēgšu.
Sadziedāšanās bija tīri jauka, pat ar manu zelta zivtiņas 3 sekunžu atmiņu.
|
|
(comment on this)
|
| Tuesday, February 3rd, 2015
| |
11:28 pm - Tikai tev
|
|
Brīnišķīgs, kolosāls, neaprakstāms vakars. Ja ir lietas ko es dievinu tad tās ir stand-up comedy un galda spēles. Ah, austrālietis, kurš iepazīstināja un runāja pa starpām bija pērle un brīnišķīgs appetizer, korejietis-igaunis bija brīnišķīgs ne tikai priekš iesildīšanās, bet vispār, dānis bija apbrīnojams un francūzis ar savu bagett-mobile bija vienkārši neatkārtojams. Ak dievs, pat neticās, ka kaut kas šitāds un baudpilns maksā tikai 4 eur un, ka nekad nebiju ne uz ko šādu bijusi, komiķi iz pus pasaules, un telpa pārbāzta kā siļķu muca, bet tik neaprakstāmi brīnišķīgi, ka aizmirsti visus blakusesošos tik nevaldāmā smieklu devā, ka tagad vēders pat fiziski sāp no nepārtrauktās smiešanās divu stundu garumā, vienā brīdī gandrīz sajutos vainīga, ka blakussēdošais labi ja 30% no teiktā saprot, bet gandrīz taču neskaitās :) Brīnišķīgi, esmu atradusi sev ikmēneša saietu.
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|