Šobrīd atdotu tik neizsakāmi daudz, lai varētu parunāties atkal ar doku kā to mēdzu darīt vai uzspēlētu šahu, bet nu labi, kas pagājis - pagājis, jāsamierinās vien ar šo, nekā cita jau nav. Intervija negāja tik spīdoši, jau otrā reize, kad uzzinu intervijas laikā ka meklē darbinieku uz dekrēta laiku. Nesaprotu kamdēļ to neraksta uzreiz sludinājumā, galu galā viņi paši tērē savu laiku, jo pieteiksies daudz kandidātu, kas izdzirdot to uzreiz atteiktos. Arī paša darba specifika ir savādāka nekā biju iztēlojusies lasot, bet nu uz to vēl es tik ļoti nereaģētu, kad atnācu atpakaļ uz darbu, jutos draņķīgi, man tik ļoti gribētos vienu drošu punktu dzīvē, es negribu klejot, gribu vienkārši vienu darbu kur varu palikt, nedomājot par to kā savilkt galus un kā būs rīt. Uzjautrinoši arī, ka tajā pat uzņēmumā bija vēl viena vakance, kura vairāk saistīja arī uz kuru pieteicos, taču šī pieredzes ziņā šķita atbalstošāka, tamdēļ uzsvaru liku šai, jo labāk vispār dabūt darbu. Atgriežoties iedomājos, ka ja nu kas varētu mēģināt pēc nedēļas atzvanīt personāldaļas meitenei, ja man nekādu ziņu nebūs devuši, solījās divu nedēļu laikā un teica arī, ka intervijas tikko sākušās, tā ka uz ātru atbildi tāpat neceru, un parunāt par otras vakances iespējām, un varbūt piedāvāties sarunas gaitā pirmo mēnesi nostrādāt bez maksas, kā pārbaudi, ja viņiem šķistu, ka man nav pareizās pieredzes, jo reāli uzdevumu ziņā zinu, ka spētu tikt galā ar tiem, un man vnk jātiek būtu iekšā, varbūt izklausos pārlieku pašpārliecināta, bet es zinu, un esmu jau vairākkārtīgi pierādījusi, ka spēju tikt galā ar jebko, ja to vēlos, un strādāju es tiešām ar atdevi, tur nu neviens šī brīža darbā arī nevar nu nekādi iebilst, it īpaši, ja vienkārši salīdzina apjomu. Ideja, protams ir bīstama, bet man vēl joprojām stāv izlaiduma dāvana, un zinu, ka varētu izvilkt mēnesi divus savelkot kārtīgi jostu arī neieejot atkal parādos. Taču kamēr darbā pārdomāju šo, priekšniece iesauca pie sevis, izrādās, ka viņa manā vārdā runājusi ar citu nodaļu vadītājiem un divās nodaļās nepieciešami esot darbinieki, protams, ka viss ir varbūt, bet tā ir jauka cerība, it īpaši pēc personāldaļas attieksmes, bet nu labi uzņēmums pārāk liels un ar personāldaļu kontakts attālināts, un atrodas arī citā ēkā un vietā, tā ka gaidīt no viņiem kaut ko grūti, ja darbinieku daudz un personīgas intereses vai pazīšanās nav. Un iestāstīt nepazīstamam cilvēkam, ka tiešām esmu laba arī īsti nevar, jo nu pierasts teksts tas ir no visiem, ticība atkarīga šeit no harismas līmeņa nevis no realitātes, jau nācies ne vienu vien gadījumu, kad cilvēki samuld par savām spējām nezin ko un kad reāli kaut kas jāizdara - nekā. Kaut vai A., kurai kā galvenais CV punkts izcelts pašā vidū un vēl vairākkārt uzsvērts vēstulē ir labās excel zināšanas un sertifikāti kaut kādi tajā un nespēj izdarīt pat pašas elementārākās lietas, ko zin darbinieces, kas sūdzas, ka to nesaprotot, un es vienmēr uzskatīju, ka manējās ir vidusmēra, bet tagad jau sākt brīžiem apnikt, ka līdzko kā kādai kāda problēma ar excel, word, outlook, vai vēl kādu datora programmu tā uzreiz izskan sauciens pēc manis, nez kā tas aizgājis arī uz pāris citu pilsētu nodaļu darbiniecēm un bija diezgan dīvaini sniegt konsultācijas attālināti. Glaimojoši, bet tomēr drusku dīvaini brīžiem, saprotams vēl no vecākām darbiniecēm, bet ir arī tādas, kas ir arī manā vecumā, tā ka....ņjā. Kaut kā man sācies tas periods, ka, jo vairāk kāds uzsver savas zināšanas, jo mazāk es tām ticu. Uzjautrinoši šķiet arī, ka biju īstenībā nolēmusi jau ko darīšu pēc līguma beigām, biju pieņēmusi Doka piedāvājumu ne tikai tā pat vien, lai izklaidētos, doma bija apjautāties un uzzināt cik ļoti spēkā ir vēl viņa pavasara piedāvājums, biju jau arī izstāstījusi visu mammai, esmu pārliecināta, ka viņa priecājas par Kaspo tik ļoti tieši, jo domā, ka tagad esmu drošībā no stulbām idejām, bet tur nu nav nekāds Kaspo panākums, bet tikai tas, ka doks pārtrauca visu komunikāciju un sagrāva visas iespējas un tagad tas tāpat vairs nekam neder. Protams, bija tas, ka vajadzēja visu sarunāt konkrēti arī, jo tas, ka kaķis tiktu iemidzināts un mājas man kur kādreiz atgriezties nekad vairs nebūtu, ka viss ko nevarētu savākt tiktu izmests (un to nu esmu pieredzējusi vairākkārt, vēl joprojām brīžiem dusmas ir par izmestajiem maniem zīmējumiem un stāstiem un dažiem citiem personīgajiem sīkumiem, kuri nu neaizņēma nekādu vietu un varēja jau arī pateikt), tamdēļ gribējās arī pirms lecu pārliecināties, ka ir arī pamats redzams. Bet nu jā....izsmeltais H2O un tagad tāpat tam nav nozīmes un nekad vairs nenotiks.
In other news - nopirku testu, it kā lasot nebija nekas rakstīts, ka jādara tieši no rīta, taču ņemot vērā, ka zināms, ka tad esot visprecīzāk, domāju varu pagaidīt arī līdz tam. Panika atkāpās, zinu ka no vienas reizes, kas teorētiski skaitot būtu bijusi auglīgajā dienā, kamēr esmu bijusi uz tabletēm ir ļoti nereāla, un normālo mēnešreižu trūkums drīzāk jau nu izskaidrojams, ka ovulācija nenotiek un tabletes strādā, protams, neatkarīgi no testa, tāpat aiziešu pie ārsta, un man pofig ko kurš grib, no šodienas, oficiāli tabletes vairs nelietoju, un tās ir tikai mans noslēpums un drošība, nevienam citam gar to nav nekādas daļas un var iet ieskrieties. Papildus, mēģinu ēst pareizi, vai vismaz kvalitatīvi, vakar sacepu cūgaļas gulaša šķēlītes šodien vistas fileja (sanāca gan ļoti sausa) piedevā ar svaigiem salātiem, gurķiem, tomātiem, papriku. Nopirku arī B vitamīnus, kas man vienmēr trūkstot un dzelzs tabletes. Šodien darbā atkal bija reibonis, un jāmēģina kaut ko beidzot darīt lietas labā, jo par jau vairākus gadus esošo problēmu, nepilnvērtīgā uztura dēļ es ļoti labi zinu. Ir bijuši savi laiki, kad nedēļas no vietas pārtiku tikai un vienīgi no makaroniem, īsti pat neko klāt nepievienojot izņemot sāli, dažreiz varbūt piemaisīju olu, ja nu gribējās ko īpašāku (vēl joprojām šķiet ka doks meloja stāstīdams, ka tā darīt nedrīkstot, viņa klātbūtnē es to olu piejaucu pannā uzcepot, un ņemot vērā cik ātri tās uzcepas nesaprotu problēmu, normāli sev taisot es tās vienmēr slinkumā un nevēloties smērēt traukus uz reiz iejaucu karstos, pēc ūdens nosmelšanas un viss bija ok). Lēti un laiku neaizņēma daudz, it īpaši izdevīgi bija laikā, kad naudas praktiski nebija un bieži mēneša beigās pēdējās dienās bija palikuši pāris santīmi, kas pat latu īsti neveidoja. Bet tas laiks ir pāri, un no minimālās esmu augusi pamatīgi un arī parādu, parādu nav, ok vēl līzinga maksājumi pāris palikuši par datoru, bet tur arī nav kavējumu un beigsies martā. Drusciņ satraucos, ka šādi ēdot apvelšos kā liela muca, bet pa vasaru visa stresa dēļ un arī neveselīgā dzīvesveida kultivēšanas dēļ tāpat jau pieņēmusies svarā esmu, lai gan pēc indeksiem normāls svars vēl joprojām, tā ka pārāk arī nesatraucos.