jā, nu, protams, tam, ka būtu smuki to tomēr pateikt uzreiz, tam es absolūti piekrītu. tāpat kā vajadzētu arī norādīt aptuveno algu u.t.t. bet laikam mums līdz tam vēl tāls ceļš ejams. bet tiešām nesaprotu, kāpēc personāldaļām patīk ķēpāties ar tik daudziem cilvēkiem, no kuriem daudzi atsijājas, uzzinot nosacījumus.
viss pārējais - koks ar diviem galiem.
" man ļoti gribētos iegūt kaut kādu minimālu drošības sajūtu un nedomāt, kas notiks, ja pēkšņi meitene atnāk ātrāk un ir patīkamāk, ja aiziešana ir tomēr tevis pašas izvēle nevis spiesta lieta. " - šis, protams. mans pirmais darbs bij tieši uz dekrēta laiku. varētu par to visu runāt stundām ilgi, bet manā prātā izkristalizējās tas, ka es tur tiešām jutos tā, kā uz laiku tikai. gan attieksmē no citiem, gan savstarpēji - dīvaini iesākt kaut kādas lietas, ja zini, ka to turpinās cits ar savu pieeju vai plānot kaut ko gadu uz priekšu, kas vairs neattieksies uz mani u.t.t.
bet kā pirmais darbs tas bij ideāli. tie bij gandrīz divi gadi, kas, manuprāt, ir absolūti normāls ilgums priekš pirmās darba vietas, starta. un reizēm tā ir vienīgā iespēja tikt iekšā kkādās foršās vietās, kur citādi darbinieki ir stabili un ilglaicīgi un tikai bērni ļauj viņiem nedaudz atkāpties. īstenībā arī savu otru darbu es gribētu uz dekrēta laiku. lai arī tā ir baigā nestabilitāte un meklēt darbu nav baigais fun, bet šobrīd tā jūtos, ka negribu sevi uz ilgu laiku vienā vietā piesaistīt. ja vien tā nav perfektā vieta. ak, un jā, vēl viens liels pluss, vismaz man, šādam darbam - nav jāpieņem lēmums, vai iet prom vai palikt. jo ja darbs nav ne tuvu ideāls, tad ik pa brīdim iešaujas prātā doma, ka varbūt tomēr labāk iet prom. bet tad atceries, ka ā, palika tikai 4 mēneši ko nostrādāt, tik daudz jau izvilkšu. un grūts lēmums tiek pieņemts manā vietā.
atvaino, ka tā izpaužos svešā blogā, iepatikās tēma vnk :D