Atkal ar manu gādību viens jauns CV ir ieceļojis uz CI. Šoreiz šis "laimīgais" ir Antons. Nu pats uzprasījies :) Tagad puiks sēž pārrunās un es visu laiku satraukti blenžu uz durvīm un izmēģinu dažādus smaidu variantus, kurus izrādīšu viņam parādoies - vai mātišķi gādīgo, vai "man viss vienalga", vai draiski priecīgo, u.t.t. Nekas, nekas. Uzzinās cik viņam tur maksās uzreiz pārdomās. Neesmu pārliecināta, ka gribu strādāt kopā ar kādu, kuru it kā pazīstu labi, it kā draugi īsti neesam.
Bļin un vēl tie mani netīrie mati un sarkanā, solārijā nodedzinātā seja.