Gandrīz katru rītu es izjūtu bez maz dvēselisku tieksmi iznest atkritumus. Tikai citreiz man nav spēka piecelties. Mana mugura ir saplūdusi ar palagu. Kāda vaina būt par palagu? Nekāda. Tomēr cilvēciskā detaļa manī urda un iestāsta, ka tas ir neētiski. Un visi nokavētie autobusi riņķo virs galvas kā zvaigznītes multeņu varoņiem, kas apdauzījuši paurus.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Nosodījums. Tā ir domu sastāvdaļa. Maza, kaitinoša automātika.

Bet, ja no septiņām reizēm vienā es tomēr iznesu atkritumus, tas jau ir labi. Miskastes maiss tad vēl nav paguvis sākt vemt pāri malām. Varbūt tā ir pareiza taktika.

Kā noregulēt dzīvi(?) Kā kuņģa darbību, dzerot fermentus vai zāļu tējas(?) Un no rīta sajust, ka tā ir glīti pieplakusi pie vēdera, viegla un gluda(?) Lai līdz vakaram atkal sadomātos nez ko.