Kad man bija 18, kādu dienu trolejbusa pieturā vēroju kādu jaunu puisi. Viņa izskatā nebija nekā uzkrītoša vai īpaša, tomēr man viņš šķita ļoti skaists. Viņš vienkārši radīja tādu jauku sajūtu. Viss viņā bija estētisks baudījums- seja, apģērbs, mati, kustības, skatiens. Viss šķita kaut kā veiksmīgi savienots. Tieši veiksmīgi. Un laimīgi. Es nezinu, vai tobrīd ilgojos pēc viņa vai būt par viņu. Iespējams, tāda dvēseliska iekāre vienmēr ietver sevī šo divu ilgu savienību.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Šodien es atcerējos šo nebūtisko notikumu, es ik pa laikam to atceros.