Žalūzijas. Sakrokota, izmīcīta gultasveļa. Cigaretes dūmi, kas saplaisā uz augšu gaisā. Pelēkas gaismas ēnā notiek diena. Varbūt arī kaut kāda atsvešināta dzīve. Nejauša, bet pašsaprotama.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Dzīve vienmēr ir kaut nedaudz apputējusi, sasmakusi, apsūbējusi. Tāda paburzīta. Vienmēr. Tā nekad pilnībā nenoskaidrojas.

Visi šie kadri atgādina pusnomoda sapņus. Varbūt es guļu dzīvē kā nomesta āda- balta, nedaudz samtaina, skaista, bet nevajadzīga. Esmu iekšā savā ķermenī, kas mirkst bezkrāsainā gaisā, tomēr tai pat laikā manis te nav.