Skatos, kā pliekanas saules klāti jumti ieelpo debesis un šodiena atirušām piedurknēm vējā tvarsta vecas vīzijas. Interesanti ir, klausoties dziesmu, to tieši pārtulkot- un es nekad netieku iekšā tavā sirdī. Bet vispār- garlaicība ir dzīves bohēma. Iedomājieties- saule, kas gaisā izceļ putekļus, tukša laika kulšanās, gaismēnu rotaļu reibums. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />