Bezspēcības punkts ir kā kamols kaklā, kā skrimslis mugurkaulā, kā detaļa cilvēka būtībā. Varbūt kā metamais kauliņš, kas nokritis uz šķautnes. Ja ir spēks, tad var pārmest, lai turpinātu spēli. Tomēr bezspēcības punkts ir tik dabisks un harmonisks, tik mierīgs un patīkams, ka nereti gribas tajā apmesties uz dzīvi. Iespējams, piedurot tam pirkstu, sāk rēgoties, bet dzīve caur to kļūst kā klaja bezspēcības ieleja, kā sniega kārta plašā pļavā. Un tad liekas, ka visa būtība ir aprakta tieši tajā.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />