Vienmēr apbrīnoju to nesatricināmo vienkāršību, ar kādu dzīve- šis tukšais gaiss, ir nostatīta pretī cilvēkam. Ikonas cienīga aina, kurā dzīve ir kā svētā, kas, apgarota pati sevī, mūždien skatās sāņus. Un cilvēks nekad nevar uzminēt to citurieni, kas tā sasaistījusi dzīves skatienu. Tās citurienes gleznā nav. Bet tieši uz šo nezināmo vietu cilvēks nepanesami ilgojas nokļūt.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />