Un tomēr doma, ka es varētu izpildīt kādu sociālu un fizisku lomu, mani garlaiko. Ribu velves un glīti nostieptas auduma kārtas, tematiskas vadlīnijas un piemērotas mantras, pārdomātas kustības. Nē, mana dzīve ir kā tukša stikla burka, no visām pusēm glīti ierobežota ar caurspīdīgām sienām. Un es esmu nebūtisku domu un fizioloģijas masa, kas atrodas starp dienām un pieņem to diktētās nokrāsas. Būt par kaut ko ir nedaudz spēle, bet „spēle” ir nelaimīgs vārds.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />