Un tomēr doma, ka es varētu izpildīt kādu sociālu un fizisku lomu, mani garlaiko. Ribu velves un glīti nostieptas auduma kārtas, tematiskas vadlīnijas un piemērotas mantras, pārdomātas kustības. Nē, mana dzīve ir kā tukša stikla burka, no visām pusēm glīti ierobežota ar caurspīdīgām sienām. Un es esmu nebūtisku domu un fizioloģijas masa, kas atrodas starp dienām un pieņem to diktētās nokrāsas. Būt par kaut ko ir nedaudz spēle, bet „spēle” ir nelaimīgs vārds.
Varbūt atslēgas vārds patiesi ir svītrains frotē halāts. Jau kādu pusmēnesi apceru domu, kā būtu dzīvot tādā halātā. Dzīvot iekšā svītrainā halātā.
Sākās viss ar to, ka, veicot šādus tādus aprēķinus, konstatēju, ka stāvēt dušā ir labi, jo tam ir jēga- higiēna ir nepieciešama lieta. Blenzt zilganpelēkās flīzēs, kamēr ap kāju pirkstiem skalojas ūdens- tas ir ļoti saprotami. Labi ir arī pa tumsu nākt no veikala ar cigaretēm un jogurtu maisiņā. Tobrīd ir pilnīgi skaidrs, kādēļ notiek tieši tas- kādēļ es atrodos uz ielas un kustos- man jātiek mājās, te es palikt nevaru, te ir pavēss un tā tālāk… Bet no rīta, pussēdus gultā, viss ir citādāk. Tobrīd nav nekādas lietu izpratnes, pārāk daudz variantu un šķebinošu iespēju. Ja būtu tāds halāts, noteikti svītrains un biezs, pamatīgs halāts ar stingru jostu, es celtos, lai dzīvotu iekšā halātā.