Dzīvi var pastāstīt dažādi. Piemēram, es stāvu pie sienas. Ne atbalstījusies pret to ar muguru, bet tikai pavisam tuvu tai, kāda centimetra attālumā. Viņa sēž krēslā man pretī kādus piecus, sešus metrus uz priekšu. Viņa runā un skatās uz manu vidukli. Viņa runā ar mani, tomēr skatās nevis acīs vai sejā, bet tieši uz vidukli. Es jūtu, kā abas viņas acis ir ieurbušās mana ķermeņa laukumā nedaudz virs nabas. Es jūtu, kā es zaudēju visu. Man vairs nav ne domu, ne aiz ausīm aizspraustu matu cirtu, man vispār nav ķermeņa. Ir tikai viduklis, no kura viņa nenolaiž skatienu. Ir vienīgi šī caurule, nē, tās ir stieples, metāla stiepļu karkass, stingri pārvilkts ar melnu audumu. Visa mana vērtība ir ieģērbts cilindrisks veidojums. Tas, ka pirms tam es braucu trolejbusā, un man bija nelabi, tas ir tikai kāds sens sapnis. Tas, ka es atkal braukšu trolejbusā, un man būs nelabi, -kaut kāda sveša vīzija. Es esmu viduklis, tikai viduklis, aplipis divām vērīgām acīm. Viss pārējais ir izzudis. Dzīve nemaz nav piecepusies man klāt kā piedegusi ola uz pannas. Es neesmu piecepusies klāt tai. Es neesmu sacepusies ar sevi. Vai nav vienalga, kas vispār un tā tālāk... Gaisā lēni slīd saules stari.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />