hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2005-08-15 11:46:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:The Cure - This Is A Lie

Esmu nokļuvusi svešā stāstā, varbūt sevis radītā, bet vienalga svešā. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Reizēm guļu gultā uz muguras, elpoju dziļas gaisa masas un klausos balsīs, kas skan aiz loga uz ielas. Garām iet cilvēki, un manī ietriecas viņu sarunu drumslas kā asas šķembas. Cik viņi ir cieti! Kā lakotas koka mēbeles, krēsli vai galdi, viscaur stingri, viscaur noslēgti skaidrās līnijās, tik ļoti paštaisni, izrunājot lamuvārdus, tik ticīgi un zinoši, pārliecinoši. Neviena lietuslāse nenogrimst viņu ādu šūnās, nē, it viss atsitas kā galda tenisa bumbiņa, spalgi aizlecot prom.

Bet manā stāstā dzīvei nav ķermeņa, dzīve krīt tukšumā. Un cilvēks iet kā caur miglā tītu galeriju, gleznas skatās cauri, tās smaida pašas sev. Tavas smalki izstrādātās ikonas tev nepieder nemaz. Un pat dūmus atvemjoša cigarete pirkstu starpā ir tikai šķietamība. Uz brīdi kaut ko uztausti, satver pirkstos kādu priekšmetu, bet pēc mirkļa tas jau ir prom.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]hestia
2005-08-15 14:23 (saite)
Ne visus. Tie, kas iet pa manu ielu, tie vienmēr paliek kā cietu molekulu kopums, tik saspiesti paši sevī, stingri un izturīgi. Viņi līdz galam zina, kā ir. Tādēļ arī neiet bojā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?