Kādreiz es sapņos redzēju ielas. Tādas ielas, kādu nemaz nav. Tās bija bezgalīgas un meta milzīgus lokus apkārt visai pilsētai. Es pa tām maldījos un vizinājos neesošos trolejbusu maršrutos, kas nesa mani pa riņķi vien, beigās izmetot kaut kur tumsā. Bet ielas bija tik skaistas, kaut plašas un biedējošas, zināmas un reizē svešas. Kā dzīvē. Viss vienmēr tik pazīstams, bet aizvien citāds. Lai cik reižu nesastaptu kādu, vienmēr skaties kā caur pār acīm pārvilktu plēvi un domā pie sevis, ka esi viens kā pirksts, viens savās aukstajās vīzijās.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />