Nebiju domājusi, ka šī dziesma tik ļoti piestāvēs šim rītam ar kailo ielu, sarunājoties caur aizkariem un cigarešu dūmiem, caur kafijas rūgtumu uz lūpām. Nebiju domājusi, ka rītam piemīt tāda dzīvības inde, tik ļoti spēcīga, ka pat nomirsti… dzīvošanai. Kad soļu caurdurtām sejām cilvēki garām slīd, un kāda auguma spoks uz tavas sirds betonā samērcis saknes, un saule tik klusa tur- uz citas mājas sienas.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />