Cik labi ir dažreiz pamosties agri no rīta. Tā ap sešiem. Un paniski atraut vaļā logu, jo nav bijis, ko elpot. Jo redzētais sapnis spiež uz plaušām, sabiezē elpvados kā tūska. Virtuvē vēl ir auksta vakardienas kafija, tā savelk muti čokurā, bet iela, smēķējot Caines cigareti pie atvērtā loga, ir pavisam tukša un kaila. Pavisam mierīga. Un cerīga. Kā sena upe, klusi nesot savās dzīslās dzīvības spēku. Pāri visam.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />