Dienas atkal ir sienas. Brūngani dzeltenas. Es pa tām rāpoju, bet vakarā atlaižos un slīdu lejā. Tobrīd, kad saule noklust un vasara smaržo tik labi, es sabrūku uz grīdas. Asfalts vēl izčukst pēdējās karstuma melodijas, bet man nav devas, ko ieņemt, pirms beidzu savu dienu. Manas asinis kuļ tukšas putas.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />