Dienas nomainās ātri, kā zibeņi negaisa laikā seko viens otram un pazūd mākoņiem aizaugušo debesu tumsā. Ir nolijis. Zeme mitra un vēsa. Bet domās es redzu tikai ziemas rītu. Ziemas rītu, kas ir garš un plakans kā pār kādu virsmu pilnībā izklāta šalle. Cik tas viendabīgs un pelēkbalts, cik nomierinošs, bet ne saudzīgs. Es redzu to pa kādu lielu un plašu logu ēkas vienā no augstākajiem stāviem, istabā, kurā es aizmirsu dzīvot, dzīvē, kurā es nespēju ieiet. Un uz zemes ir pilsētas nomale, patukša šajā stundā, bet pilna kailo koku stiegrainiem zariem kā acis izēdošiem labirintiem. Man neizdevās tur staigāt tādā rītā, kājām siltos ziemas zābakos, soļiem gurkstot uz zemes, sejai viegli apsarmojot, ja sals, vai aprasojot, ja siltāks, pilnu muti pelēkbalta ziemas rīta gaisa, visu ķermeni apaudzētu apģērbu skaidrības. Man neizdevās saplūst ar tādas dzīves dabiskumu, ne laimīgu, ne nelaimīgu, tādu, kāds ir ziemas rīts pilsētas nomalē. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Oh mother tell your children

Not to do what I have done

Spend your lives in sin and misery

In the House of the Rising Sun