Un vēlu vakaros man tomēr patīk iztēloties dzīvi kā lēnu, sēru melodiju ar klusām un bezcerīgām alkām pēc sīkiem laimes mirkļiem. Kā The Doors dziesmā. Kad bojāeja iezīmējas priekšā asiem un skaudriem vaibstiem, bet tu tā liriski smaidi vēl un saki we’ll meet again zinot, ka tas nekad nenotiks. Un tobrīd ir tik skaisti, kā tādas absolūtas atvadas no visa, jo tev nekas nevar piederēt, tu vienmēr esi varējis tikai uz mirkli aizņemties. Aizņemties svešu lietussargu un, brīdi pasargāts, lēkāt pār peļķēm, nedaudz smīnot bezdibenim rīklē. Un tagad jau ir par vēlu, zeme jau nenovēršami plaisā tev zem kājām, tomēr tu te stāvi uz bojāejas sliekšņa un mānies sakot, ka vēl kaut kas būs, tu vēl pastiepies uz priekšu- I'd like to have another kiss, another flashing chance at bliss…<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />