hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2005-05-30 10:26:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Razorlight- Golden Touch

Un brīžiem es saprotu, cik instinktīvi esmu te iekrampējusies, mans tvēriens ir dzelžains, un es līdz pat kaulu smadzenēm negribu atlaisties no šejienes gaisa. It kā mani stiegrainie pirksti tad sadruptu, sarūsējuši pie ceriņkrūmu ēnā bālošās ielas.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Šis noteikti ir laimīgākais laiks pēdējo gadu laikā. Pārāk daudz strādāt, vakaros nokrist uz dīvāna, ietīties pledā ar ziemeļbriežiem un lasīt vecas Kultūras Dienas, rīt vilinošu grāmatu recenzijas, zinot, ka nebūs spēka ne tās iegādāties, ne izlasīt.

Galvenais jau ir badīgu alku iztrūkums. Un drosme novecot. Pat vēlēšanās. Es zinu dzīvi, un dzīve ir skaista. Pa kaimiņmājas jumtu dzīvojas baložu pāris, balti, balti kā dūjas, bet plēsīgi kā lauvas. Pa ielu stumjas jaunas māmiņas ar acīm bērnu ratiņos. No veikala kāda vecmāmiņa tīkliņā nes saviem mazbērniem „Selgas” cepumus un pienu. Ābeļziedu miers. No rīta skatoties spogulī, es neredzu ne nogurumu, ne groteskās domu rievas pierē, es redzu kailu seju dienas krāsā, ādu kā sastinguša ezera virsmu, kas atspoguļo vienkāršu un neparasti dzidru dzīvi.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]hestia
2005-05-31 10:13 (saite)
Redzi, es taču teicu- Tu māki pateikt, atkal jau :))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?