Netīras kājas, smags darbs, ar svaigu gaisu pildīta bezdomu telpa. Vakaros tagad ir tā, ka nav spēka paņemt rokās Kafkas stāstus un nosist sīcošo odu istabā. Ķermenis kā autopilotā aizstreipuļo līdz dīvānam un iekožas pultī, podziņu nejaušību spēle, līdz aizlīp acis.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Kāds cilvēks šonedēļ sacīja, ka tagad viss esot labi, ka pat beigas būšot laimīgas, jo zied ceriņi. Kas ir beigas un kas ir labi- es jau vairs nejautāju. Nav svarīgi. Iespējams, tas viss ir tieši tagad. Sapņos, kad redzu trīs beigtus putniņus savā istabā, iesprūdušus radiatora režģos, tik skaisti zilus, kad pēkšņi aptveru, ka vairs nealkstu nevienu, pat sevi ne.