Drēgnums, kaut kur aiz sienām rūcina mašīnas. Lietus. Un sajūta, ka esmu iekodusies pastāvēšanā gandrīz līdz galam, it kā bez iespējas kaut kad vēl atkāpties. Ierāvusies biezā, tumši zilā jakā, ierāvusies dzīvē bez rītdienu solījumiem un prieka, tikai ar tādu dīvainu laimes sajūtu par to, ka eju līdz galam, fatālums atbrīvo.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Žēl, ka šī tomēr nevar būt dienasgrāmata, un es nevaru rakstīt, ka esmu labojusies, tagad rūpīgi noskatos katru hokejspēli un pat atkal līdzpārdzīvoju, ka es tagad daudz padaru un izskatos daudzmaz pēc cilvēka. Un, ka es gribu aizbraukt tur, kur varētu kādā mirklī ieraudzīt sevi paejam sev pašai garām un pazūdam pūlī.