Ārā sals, un vissiltākie cimdi ir uzvilkti uz manām ledainajām plaukstām, tie ir daudz par lielu, es eju un izskatos smieklīgi. Bet es esmu laimīga. Es pūšu gaisā elpas mākonīšus un nedomāju par to, ka no rītiem nespēju izlīst no gultas, bezmērķīgi guļu uz muguras, zīmējot siluetus aizkaru zeltainajos izšuvumos, ka dzīve ir gluži kā vabole, tā rāpjas uz gaismu, bet tad apgāžas uz muguras un tirina kājeles, nevarot uzrausties augšā un turpināt ceļu uz bojāeju. Es nedomāju. Vissiltākie cimdi ir uzvilkti, kāda cimdi, spožā saule izspoko vasaras ainu, janvārī daudzi dzimst, un daudzi mirst, vakarā es lasīšu Remarku. Veca mīlestība nerūs, veci cimdi vēl silda. Man vienalga, vai es tirinos, vai rāpoju.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />