Bailes no nāves kā tāds plaģiāts. Vakar, guļot gultā un skatoties grieztos, kamēr kaut kas skan un nav vairs spēka neko pasākt, šīs bailes pēkšņi piezagās ar tādu dīkdienes domu- ja nu es nomirtu tagad, kaut kad tagad, kad vēl nekas nekad nav bijis tā kā vajag, nē, ne tuvu tā kā vajag... Kamēr es neesmu gana destruktīvi atalgojusi pati savas iedomas par sevi un elpošanu... Tik muļķīgi, tik nožēlojami muļķīgi. Bet cilvēks jau vienmēr paļaujas uz savu mūžīgo dzīvošanu, domu par nāvi atbīdot malā kā tādu sliktu joku. Cilvēks paļaujas, ka viņam būs gana daudz laika uzkopt savu eksistenci kā tādu kapu kopiņu, nogrābt lapas, ielikt vāzē svaigus ziedus, ievietot kapakmenī jaunu, daudz skaistāku bildi, no kuras viņš tad bezbailīgi skatītos mūžībā... Bailes par to, ka es nekas neesmu bijis, nomiršu nekad tā īsti nebijis kaut kas, negulējis ar labākajiem pretējā dzimuma eksemplāriem, nenopircis labākās lupatas, ko uzģērbt, neatradis sev piemērotāko darbu, nenopircis modernāko kompi, neievilcis ātrāko interneta pieslēgumu... Cik muļķīgi, ka cilvēkam jādzīvo ar tādu Super Ego sevī, ka jākultivē tādas iedomas, kā būtu jādzīvo labāk, un tad piezogas tas sliktais joks un izsmej mazo niekkalbi- domātāju, sapņotāju ar tā pašpaļāvību, ar tā pēdējo ilūziju un cerību būt par kaut ko vairāk kā nekurienes putekli. Bet cilvēks jau nevar būt nekas vairāk. Tikai šis sapņu un realitātes samezglojums, kas savelkas arvien ciešāk. Tikai šis puteklis ar daudz krāšņām iedomām, kuras ir kā apgriezta proporcija attiecībā pret realitāti.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />