Un izšļācās gaisma, spalgi sprakšķēdama dūmakainajās debesīs, vēl vakar dzirdēju to troksni, lasot grāmatas pirmās divsimts lappuses. To var viegli sajaukt ar automāta skaņu, spļaujot ārā lodes. Gandrīz identiskas. Un liktenis paliek tumsā, otrpus sienas, otrpus loga vēsā stikla. Varbūt kādu rītu kāds savā Purvciema kāpņutelpā kāpj pāri līķim, vairoties samērcēt apavu zoles asins peļķē. Ne pirmais, ne pēdējais. Kad viss satīrīts, paliek vien dzeltenīgas svītras, iezīmējot peļķes nomēzto reljefu.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Un manā galvā ir lode. Sapņos tas daudzkārt atkārtojas. Apziņa par precīzu trāpījuma, mazs svina gabaliņš, kas ierobežo visu, bet nāvīgo triecienu aizmirst dot. Un es klīstu, zinādama, ka mirstu, ka man vairs nav laika, un tomēr, laiks ir bezgalīgs. Kaut kur starp mašīnu apveidiem pazemes stāvvietā streipuļoju ar lodi galvā un pāris asinspilieniem pār pieri, turpinot minūtes bezgalību. Es vairs neesmu iekrampējusies elektroniskā pulksteņa zaļajos ciparos, es esmu mirstoša, tādēļ laiks atraujas no mērījumiem un pavērš pret mani bezgalīgu, kailu ieleju, kurā klīst ar apzīmogotu pieri. Atsējusies no visa. Tikai saķere ar maigā gaisa plūsmu. Un kaut kur doma- es jau esmu mirusi. Te viss ir miris.

Šis ir tas laikmets ar mazu svina gabaliņu plaukstā, šis laikmets jaunus gadus liek asociēt ar automāta rīboņu tumsā, ar kādu guļošu stāvu pie durvīm, kam saprātīgs cilvēks laikam gan nepievērsīs uzmanību. Tā ir tikai mana apziņa, tikai manas eksistenciālās sajūtas, izgaršojot kāpņutelpu īpatnējo smaku, liftu žvadzoņu, soļu pilnīgās atbalsis. Daudz vienādu kastīšu, izaugušas kā bākas asfalta okeānā. Daudz vienādu skeletiņu no rīta salst pieturā, izauguši kā neveikli kociņi asfalta purvā. Kaila ieleja, un man vienmēr galvā ir lode.