Poētiskums. Tīrs. Man vienkārši ir sajūta, pamatota sajūta, ka es nebūt nenosaku sevi. Tās ir lietas, apstākļi, viss, ko es redzu, nevis es pati, viss, kas notiek, nevis es. Saproti? Un tas, kas mani raksta, nekad nerunā atbildēs, tas runā mēmumu savā pastāvēšanā, un man tam nav arī nekādu jautājumu. Te tas nav vajadzīgs. Tas viss vienkārši ir. Bez cilvēka smadzeņu sarežģītības. Un diena pirms mūžības... Tas ir tā, ka nākotne ir kā baltu lapu kaudze, kuras vēl tikai tiks aprakstītas, tādēļ kaut kas netverams un, ja netverams, tātad mūžība, tātad bezgalība un tādā garā... Bet man jau patīk tie Tavi jautājumi, īpatnēji :)