Un šodien ir pēdējā diena pirms mūžības. Es atzīšos, ka es nerakstu tekstu, teksts raksta mani. Es nerakstu sevi, kaut kas raksta mani. Varbūt sniegā atrastais izsmēķis, iesprausts ar filtru uz augšu. Varbūt dziesma, ko klausos, ko, aizpildot šo blankveida anketu ar nebūtiskumu, rūpīgi vienmēr pieminu kā fona mūziku. Tildei nepatīk mans vārdu krājums, tas jau sen zināms, un varbūt tā raksta mani, vidējais ikdienas sarkanais pasvītrojums. Vai karstais akmens man klēpī- nolāpītais kaķis, uzmācīgais vienmēr asistētājs, pielipis kā gliemezis man uz ceļgaliem. Varbūt mani raksta baltas Word lapas. Vai elektroniskā pulksteņa hipnotiskums puskrēslā. Vai garie svārki, samirkstot sniegā līdz potītēm. Vai tālbraucēja acis pārtikas veikalā, mirdzošas tukšās acis, divas pogas nenozīmīgā un neizteiksmīgā sejā, ritmos ieslēgtā cilvēka dzīvē, divas neko nemaksājošas cerības, tumsnēju, nedaudz taukainu matu ieskautas. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Un varbūt mani raksta šī katra pēdējā diena pirms mūžības.

P.S. Atzīme- šodien pēc ilgiem laikiem deja vu sajūta. Pirmoreiz Word dokumentā. Dīvaini, ka tikai tagad, ņemot vērā ciešo saikni ar šīs datorprogrammas palaišanas regularitāti.