Koki ir sastinguši. Palaid mani bezvējā, palaid. Kā palaiž datorprogrammu ar dubultklikšķi. Es guļu uz labās auss, un naktī gaudoja vējš. Un laterna mirgoja, uzmācīgā laterna raustījās. Koki atkal ir sastinguši. Nav ko teikt. Stunda, viena stunda paiet visātrāk. Bet man vairs nav, kur steigties. Pirms kādiem mēnešiem pārkravājot mantas, es uzgāju nebūtībā nozuduša cilvēka cimdus. Tie ir siltākie cimdi uz pasaules. Beidzot man nesalst rokas ārā. Un tomēr. Naktī bija tik tumšs, un laterna raustījās, un vējš gaudoja, un es gulēju uz labās auss.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Vēl viena stunda. Un tad vēl. Ja es izietu ārā, sniegs gurkstētu zem manām zolēm. Un rokas man smaržotu pēc krēma, un seja būtu gluda. Es stāvētu kaut kur starp sniegu. Melns pleķītis, neizgulējies uz labās auss, ar veco bezmiegu kreisajā. Pleķītis. Triepiens. Tušas pile uz baltas papīra lapas. Tai var uzpūst elpu. Un tad tā ķēmīgi izplūst uz visām pusēm, radot rēgainus tēlus. Greizo spoguļu zāle tuneļa galā, pašā galā. Un es redzētu sevi no tālienes, es redzētu to melno punktu baltajā, neremdināmo slāpju kailumā, mūžam iestrēgušu garāmbraucošu mašīnu pretvējā.