Es esmu plakana, tikpat plakana kā mans paklājs, tikpat nebūtiska un tomēr lietderīga, lai piesegtu grīdas kailumu. Tā es ar sevi piesedzu savu neapģērbtību, klāju pār sevi vienu sīku ainiņu pēc otras, žonglējot dzīvesprieku kā apdedzinoši karstu olu. Un tas arī viss.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Nenāc pie manis šovakar, Romeo! Man ir nesaklāta gulta un kaudzēm baltu A4 papīra lapu- patiesi ne to kvalitatīvāko- pārāk plānas un mīkstas, un vēl man aiz gultas mētājas tukša PEPSI pudele, un pelnutraukā ir viens izsmēķis- ne mans, un zaļganbaltas rozes iet bojā. Un es nemāku būt Džuljeta, arī mūsdienīga kuce ne – tas tikai tukšs populisms. Manas sajūtas ir blāvas un neizteiksmīgas ar izmisuma fragmentāciju, ar sakulta olas baltuma gaisa burbulīšiem.