Šoruden es vairs nejūtu. Es nejūtu, kā aukstums vijas ap manām rokām, kad esmu aizmirsusi uzvilkt cimdus, un skrāpē ādas virsslāni, padarot to sausu, spurainu un asu. Es nejūtu, ka salst, ne pa īstam, no rītiem man nepietiek laika salšanai, vienmēr ir pēdējā minūte, kurā skrienu uz vilcienu. I. saka, ka mēs ar laiku attopamies pie sasistas siles, un nekas cits neatliek, kā vien pieņemt to un secināt, ka, lai gan sasista, sile tik un tā ir, un no tās var strēbt kaut vai miežu putru bez pavalga. Bet es nejūtu savu sasisto sili. Šoruden es vienkārši vairs nejūtu. Pat to, kā laimīguma atblāzma viegli pārslīd pār manu vaigu un izzūd nebūtībā. Tikai saules piesātinātais aplis joņo starp priedēm, kad braucu vilcienā. Mēs skrienam tik ātri, es secinu. Varbūt mēs visi tiešām esam kaut kādi saplēsti šajā laikmetā, un tur neko nevar līdzēt. Varbūt asaras, ko noskalo ar karstu rīta dušu, pamazām aizaudzē ciet dvēseli. Varbūt asaras ir kā gliemežvāki, kas nekad nav atvērušies, un tu saber tos kabatā un aizmirsti. Reizēm, kad gaidu tramvaju uz Baronielas vai šķērsoju kādu gājēju pāreju, es vēroju cilvēkus. Kā tie slīd pa ielām, uz mirkli tik absolūti vientulīgi, katrs savā melnajā mētelī, katrs savā šallē un ar Narvesen kafiju, ne ar vienu nesaistītas aukstas planētas atdzesētā visumā ar neskaidrām trajektorijām. Tā es arī jūtos šoruden. Kā šie daudzie cilvēki, kas izslīd man cauri uz ielām, izslīd un aiz sevis neatstāj absolūti neko. Varbūt tikai skumju melodiju bez skaņas, vārdus, kurus nav iespējams savērpt uz mēles, un emocijas, kuras vairs nav spēka pacelt, tik smagas tās ir, kologramiem mūžseni smagas, nepaceļamas.