Es dažreiz tā jūtos. Patiesi tā.

Kamēr dzīve iet un paiet kā vilciena vagons, kurā iekāpj un izkāpj cilvēki, dažreiz drūzmējoties, burbuļojot sarunās, citreiz tik izmiris tukšs, kurā katrs retais pasažieris liekas skaudri saredzams uz vientulības delnas, kaut kāda manis daļa neatkarīgi no visa paliek kā vējā izkārta virskārta. Kad kļūst pārāk skumji, es patveros pie tā.