Šodien klusums draud ieplēst manu galvaskausu. Darbā jūtos kā priekšpēdējais cilvēks izplatījumā, it kā visi citi būtu izzuduši, varbūt pat pasaule izmirusi. Aiz loga gan ir vējš un cilvēkrēgi, kas aizslīd ar saviem iepirkumu maisiņiem, tomēr virzības trūkums ir tik izteikts, ka gandrīz saožams gaisā ar spēcīgu un kodīgu aromātu. Es jūku prātā. Neskaidras, tādas kā neartikulētas domas galvā niez tik ļoti, ka gribas pakasīt ar nagiem, bet nevar tik klāt. Mjā, vasara, pēcpusdiena, bezjēdzība. Postošā trīsvienība. Droši vien ārā ir arī svelme. Es nezinu, bet nojaušu.