Un tad vēl ir tā karaļvalsts, pa kuru es katru rītu eju uz darbu. Tā ir karaļvalsts, kurā es aiztriecu dievu ellē un piedraudu nekad vairs nesarunāties. Tā ir karaļvalsts, kur man pretī nāk balināta pusmūža sieviete ar 20 liekiem kilogramiem un smēķē tievu, garu cigareti, un viņas acis ir izteikti ievilktas sejā ar melnu zīmuli, un šorīt viņa ir pati skaistākā sieviete izplatījumā. Un vīrietis, kas uz velosipēda brauc viņai aiz muguras. Un sētniece. Tā ir karaļvalsts, kur uzziedējusi dzīve vulgaris tik krāšņiem ziediem un reibinošu smaržu, ka es aizmirstu visu citu. Es aizmirstu sapņot un bēdāties, es aizmirstu visas savas neatrisinātās skumjas. Jo šajā karaļvalstī nav žēlastības, te mēs visi aiztriecam dievu pie velna, graužam saulespuķu sēklas, pieejam pie bankomāta un sev aiz mugutras ieraugām vīrieti bez vienas kājas, te ir aklie, kas tausta sev ceļu ar baltiem spieķiem, un citi kroplie un ievainotie, un te nav vietas kaprīzēm vai cēliem sapņiem, te ir tikai tas, ko dzīve devusi, bet tas, ko tā noskaudusi, tas no fotogrāfijas tiek izgriezts, to mēs nepieminam.