Bija kādreiz kādā banālā seriālā tāda frāze: visas dziesmas kādreiz beidzas, bet vai tas ir iemesls, lai neklausītos mūziku? Es domāju, ka ir ļoti maz kā līdzvērtīga tādai saplūšanai (fiziski un garīgi) ar otru cilvēku, un tas ir visai brīnumaini, vismaz mūsdienās es par tādām epizodēm savā agrākajā dzīvē spēju domāt ar prieku un bez rūgtuma par to, ka tās ir pagājušas. Un, zini, skumjāk man liekas tas, ka ir cilvēki, kas ko tādu vispār nav piedzīvojuši. Jo tādi ir.