hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2013-05-06 19:19:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Tikai pirmās, patiesi siltās pavasara dienas man vienmēr atklāj to, cik patiesībā (nepiedodami) daudz manī ir ziemas. Es neprotu to siltuma vieglumu un bezrūpību. Vienmēr esmu sapņojusi kādu laiku padzīvot vietā, kur nav ziemu, un paskatīties, kas tad notiktu ar Ziemu Manī.
Cik daudz mūsos tomēr ir no bērnības, es domāju šodien. Tas, kādi bērni mēs bijām. Sabiedriski vai vientuļi, priecīgi vai skumīgi, rūpju mākti vai pasargāti. Tas uz visiem laikiem padara mūs par to, kas esam. Tas, kā mēs saslēdzāmies ar pasauli, kāds bija sākotnējais savienojums, ko mēs pirmo ieraudzījām/sajutām. Un to nekad nevarēs mainīt. Tikai ignorēt.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?