03:49 pm
Sēdēju un skatījos, kā saulē sildās zeme. Brūngani zaļa zeme, it kā pēc miega nedaudz izspūrusi, savēlusies. Pēc ļoti ilgiem laikiem klausījos
The Doors un atcerējos, ka vienmēr esmu domājusi - tās skumjas, kas ir šajā mūzikā, ir tik bezdievīgas, ka cilvēkam ir jābūt ļoti pieaugušam, lai tās gan izdzīvotu, gan pārdzīvotu. Klausoties, kā Morisona balss izdzied vārdus -
Before you slip into unconsciousness. I'd like to have another kiss. Another flashing chance at bliss, man vienmēr ir bijis skumji līdz pašai serdei, tā, ka dziļāk nav kur. Un tomēr mana cigarete nokūpēja, kafijas krūze iztukšojās, dziesma izskanēja un dzīve turpinājās. Dažkārt liekas tik nepiedodami - tas, ka tu beigās vienmēr izdzīvo.
07:19 pm
Tikai pirmās, patiesi siltās pavasara dienas man vienmēr atklāj to, cik patiesībā (nepiedodami) daudz manī ir ziemas. Es neprotu to siltuma vieglumu un bezrūpību. Vienmēr esmu sapņojusi kādu laiku padzīvot vietā, kur nav ziemu, un paskatīties, kas tad notiktu ar Ziemu Manī.
Cik daudz mūsos tomēr ir no bērnības, es domāju šodien. Tas, kādi bērni mēs bijām. Sabiedriski vai vientuļi, priecīgi vai skumīgi, rūpju mākti vai pasargāti. Tas uz visiem laikiem padara mūs par to, kas esam. Tas, kā mēs saslēdzāmies ar pasauli, kāds bija sākotnējais savienojums, ko mēs pirmo ieraudzījām/sajutām. Un to nekad nevarēs mainīt. Tikai ignorēt.