Sēdēju un skatījos, kā saulē sildās zeme. Brūngani zaļa zeme, it kā pēc miega nedaudz izspūrusi, savēlusies. Pēc ļoti ilgiem laikiem klausījos The Doors un atcerējos, ka vienmēr esmu domājusi - tās skumjas, kas ir šajā mūzikā, ir tik bezdievīgas, ka cilvēkam ir jābūt ļoti pieaugušam, lai tās gan izdzīvotu, gan pārdzīvotu. Klausoties, kā Morisona balss izdzied vārdus - Before you slip into unconsciousness. I'd like to have another kiss. Another flashing chance at bliss, man vienmēr ir bijis skumji līdz pašai serdei, tā, ka dziļāk nav kur. Un tomēr mana cigarete nokūpēja, kafijas krūze iztukšojās, dziesma izskanēja un dzīve turpinājās. Dažkārt liekas tik nepiedodami - tas, ka tu beigās vienmēr izdzīvo.