Varbūt nebija lāgā tas, ka sēdēju nakts vidū pie atvērta loga, elpojot mīnusus pēc Celsija, un ar pirkstu vilku neko sniega kārtiņā uz palodzes. Pasaule aizsniegot ciet. Vēlāk es gulēju saraustītā miegā un sapņoju par stilizētiem putniem, kuri bija dzīvi, kuri lidinājās manā kaklā un kaut kur traucās. Bariem vieglām līnijām stilizētu putnu plēsa mani, plēsa un plēsa, bet beigās izlauzās tikai viens- putns bez galvas un kājām, putns tikai viena spārna veidolā. Un es apgriezos uz cietiem sāniem, citādi maskējos segā, citādi laidu minūtes gar acīm. Vienu es zināju noteikti- manis ir par daudz.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Redzi, cik viegli aizveras šis priekškars no rīta. Un man plaušās guļ balta, balta cigarete. Nu gluži tāda, kādas man patīk. Bez dzeltenīgi ietonēta filtra. Smalka, balta, nenosmēķēta. Pārfrāzējot skanētu cerīgi, vai ne (?). Bet nē, mēs esam līdz ausīm aplamību jūgā, mēs esam līdz ausīm paisumu un bēgumu stila elpošanā, paisumu un bēgumu sajūtās. Un iespējams, monētai sejas nemaz nav. Nevis tai ir divas vai bezgalīgi daudzas, kā kristāls sašķeļ gaismas staru, bet tai seju nav vispār. Un tā jau nav sniega pārsla, tai nav jākrīt. Iedzersim vienu komats piecus litrus PEPSI uz svaigi dzimušām kakla sāpēm. Putni ir atstājuši pēdas, gļotādās ir palikušas švīkas, mīnusi pēc celsija ir norīti, noslīdējuši lejup pa barības vadu.

Varbūt nebija lāgā tas, ka sēdēju nakts vidū pie atvērta loga, elpojot mīnusus pēc Celsija, un ar pirkstu vilku neko sniega kārtiņā uz palodzes, bet tobrīd es zināju, ka es varētu palikt tā. Es varētu necelties, neaizvērt logu un neapgulties. Un nepamosties, rāpjoties augšā pa vakardienas priekškara pieputējušo samtu. Manis ir par daudz- tā ir (patiesība). Lai to kaut kā nolīdzinātu, es tagad guļu, izklājusies webloga veidolā, es guļu kā plakana, balta Word dokumenta lapa. Ko Tu redzi? Plakni? Nobrauc ar pirkstu putekļu kārtiņu no monitora.