Kad es vakar gulēju gultā, pārdozējusi smalku viskiju, es nedomāju par bijušajiem un nākamajiem mīļotajiem, par izdarītajiem un nākotnē paredzamajiem grēkiem, par telpām, kurās esmu bijusi, kurās vēl būšu. Es biju sapinusies smalkā viskijā, kas kā pavediens no manis ritināja mani vaļā, lielā, lielā gultā es gulēju maziņa, un viskijs mani noārdīja, iegriezis starp segām un spilveniem. Es iziru smalka viskija karuselī, manis kļuva arvien mazāk, bet viskija arvien vairāk. Beigās manis nebija nemaz, bija atlicis tikai viskijs, un viskijs aizmiga. Kad viskijs no rīta pamodās maziņš un ar smagumu galvā, tas negribīgi kārpījās pa segām, jo saprata, ka negrib atkal pārvērsties par cilvēku "H.", tas gribēja palikt tāds pats smalks, zīdains viskijs.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />