Klausoties šajā pazudinošajā dziesmā, viss atgriežas. Nē, viss aizvien ir tāpat. Kā pirms diviem gadiem. Toreiz un šodien sajūta, it kā es būtu pamodusies no dziļa miega kādam rokās. Pati sev. Un sprogaino matu īpašniecei dzīvei, ar kuru nav ko iesākt, jo tā ir kā lelle. Acis uz metāla stienīšiem, pieceļot stāvus- atveras, noguldot- aizveras.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Tāpat kā toreiz, sēžot sarkanā tramvajā pāris stundu pēc pusnakts kopā ar M. Kā viņa to prata... Kā viņa prata tik pašsaprotami tur sēdēt un skatīties. Aiz loga visa pasaule un dzīve, kuras vienmēr ir par daudz un vienmēr par maz.

Tas bija tonakt. M. mikrorajons, M. sarkanie tramvaji, M. naktskrekls uz manas ādas, M. kasete ar Dzelzs Vilku Palodzi, es nespēju iemigt. Bet no rīta viņa man iedos disku ar šo dziesmu, un es izkāpšu pelēkas dienas vidū ar sīku dubļu pleķīti uz svārku malas. Es nekad vairs neesmu spējusi aizmigt. Dzelzs Vilku Palodze tumsā skan mūžīgi.

Tonakt tramvajā es gribēju pajautāt M., vai viņai patiesi visa ir gana šonakt. Viņa tā izskatījās. Bet es nejautāju. Es gulēju tumsā un klausījos, kā kasete ritina savu lentu, kā sīkā čērkstoņa atbalsojas klusumā, kā gludais audums pārklāj manu ādu, kā mati gurkst uz spilvena, kā ārpustramvaja dzīve mehāniski aizver savas acis uz metāla stienīšiem, jo ir noguldīta, es klausījos, kā tā tās no rīta atvērs, zem dušas pabāzta, kā tā klusēs manās rokās, izkāpjot pie Centrāltirgus, un cilvēce uz ielām.

Tonakt tramvajā, pāris stundu pēc pusnakts sēžot pretī M., kurā viss izskatījās pašsaprotami, es pamodos rokās sprogainai lellei, ar kuru nav ko iesākt. Pirms diviem gadiem es pamodos ar mazliet mazāk cerībām. Un nekad vairs nespēju aizmigt.