hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2004-11-12 14:33:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Lifehouse- Sick Cycle Carousel

Es eju pa taisnāko taciņu, un saindēts vīns ir manā kausā, saindēts un atšķaidīts ar jūras ūdeni. Ja es nodzertu kaut malku, pa kaklu lejup manī ieslīdētu zaļganbrūnas ūdenszāles. Kur atrodas dvēsele? Kaut kur starp barības vadu un mugurkaulu? Varbūt tomēr barības vadā. Kā balerīna. Staipa kājiņas un rociņas.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Es eju pa taisnāko taciņu, ēnu koris gar sienu uzņem toni, uzliek to uz mēles. Un rāda kā nenosūkātu konfekti. Bērnībā es bieži dzirdēju tēvu sakām, ka visus vajagot pie sienas. Viņš domāja nošaut. Kādēļ uz manas taciņas ir viņa nošaujamie- ēnu koris gar sienu?

Es eju, un dzīve raksta savu vēsturi man matos. Es vēlos ieraudzīt kādu pazīstamu seju, bet mani vēro tikai ēnu koris. Klak, klak- visi piesit mēles pie smaganām. Kaut kur tumsā ir L.S., melna un sprogaina, viņa izmaksā man skrūvi, un bārmenis noliek to uz letes. Skaņa, glāzei saskaroties ar lakoto koku. Es stiepjos, gribu nodzert kādu malku, bet roka vienmēr ir par īsu, kaut vijas kā stīga, tikai uz priekšu, tikai uz priekšu. L.S. domīgi noskatās un aizsmēķē. Tad viņa noskurinās un ietinas melnajā jakā ar mākslīgās kažokādas apkakli. Maziņa, sprogaina, melna L.S.

Līst un ir tumsa. Mēs meklējam ceļu uz mājām pa slidenām tramvaja sliedēm, ļekatojam pa glumu Vecrīgas bruģi, viņas draugs Nils pusnaktī meklē mauku, ko izdrāzt kāpņu telpā, es skeptiski noblenžu, L.S. smejas.

Ēnu koris iedziedas. Šķiet tā ir kāda baznīcas dziesma. Tikai vārdi tādi savādi. Solo tu. Viņi mani vēro un gaida lodes. Viņi saka, es esot izaugusi uz Miera ielas kā sēne, sajaucoties ar Laimas saldeno smaržu un smacīgo gaisu. Bet dzīve raksta vēsturi man matos, un L.S. jau sēž pie Saksafona bāra letes, un lej sevī dīvainus bezmaksas kokteiļus no īpašnieka ar vermutu un velns viņ’ zin’ ko vēl. Mēs krītam bez drošības tīkla no rīta ap astoņiem. Katra uz savu pusi, tikai mati kopā saķepuši.

Es eju, un aiz manis ritinās aste, gara, līkumaina, ceļam pieguļoša. Ja es atgrieztos kaut soli atpakaļ, uzkāptu virsū pati sev. Dzīve ar violetu tušu pieķēza man matus. Ēnu koris gaida lodes, papīra turziņas sagatavojuši. Kaut kur tumsā paliek L.S. un kaut ko saka, kaut ko smaida man, kaut ko maigi čukst, bet es vairs nevaru sadzirdēt.

Turi to kausu cieši un neatlipini kājas no taciņas- piebilst ēnu koris. Dzīvē ir vajadzīga taciņa un viens kauss ar atšķaidītu indi, ko izdzert pašā galā. Bet vai gala būs? Vai tad mēs neejam uz riņķi, vai es beigās neatradīšu savas astes sākumu? - ēnu koris noliec galvas- gals būs tad, kad kauss būs tukšs.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]hestia
2004-11-13 13:03 (saite)
He, he... :))) Ar atgriešanos Sviestā! :)))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?