Katru rītu pamostoties ar skatu pret logu, ir tāda dīvaina sajūta. Pirmais, kas ienāk prātā- kļūda, neveiksme, nepareizi, noziegums, grēks. Kādreiz bija jautājums- kur es esmu, kas es esmu. Tagad tas ir izzudis. Palikusi tikai sajūta, ka kaut kas pilnīgi noteikti ir ne tā, kā pieklātos. Sajūtas absolūtums šokējošs.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Pēc tam spogulī ir apšaubāmas kvalitātes acis ar „nu un!?” vadlīniju. No dušas izkārpīti, glumi, slapji mati. Tvaika gludeklis, veļasmašīnai aizbāzta rīkle. Jauna „Caines” paciņa, gari svārki, piekārtotas lencītes. Telefonrēķins tāds mitrs, no pastkastes izvilkts. FHM numurā Pamelas krūtis izskatās kā divas bumbas bez galiņiem, jo tie ir aizsegti. Skatos ilgi, bet nespēju tos apaļumus asociēt ar krūtīm. Un domāju, ka viņa taču bija izņēmusi to silikona varzu. Bet viņai ir skatiens kā no... No kurienes? Kaut kur zem piecpadsmit pēdām sniega kā Nick Cave dziesmā.

Vēl tagad viņa rēgojas manu acu priekšā. Nedaudz nostiepusi biksītes uz leju un ar piecpadsmit pēdu skatienu. Kājās rūpīgas augstpapēžu kurpes, viņa karājas gaisā kā feja ar divām smagām iepirkumu somām krūšu vietā. Un naba kā naba. Tunelis bez gaismas stariņa galā. Urbjošs caurums vēderam pa vidu. „Es esmu malacis!” viņa nez kāpēc pēkšņi izmet. „Tu esi malacis!” es pamāju ar galvu, un acis saka „nu un!?”.

„Mēs visas esam malači!” korī iedziedas pārējās FHM meitenes ar gluži tādām pašām kājām, vēderiem un nabām, pat apakšveļu komplekti daudz neatšķiras. „Jā, jā,” es pamāju mēneša studentei. Viņas pozē zem piecpadsmit pēdām. Un es uzlieku ledainu roku uz savas sīvās odziņas pakrūtē. „Dzīve ir skaista. Nu un?!” saka sīvā odziņa. „Tā gan, mīļā, tā gan...”

P.S. Man mēdz šķist, ka es staigāju, sapinusies nenogrieztā nabassaitē, kas mani savieno ar mani. Ne slikti, ne labi.