Nav vērts pieminēt alkoholā noslīkušus draugus. Viņi ir noslīkuši. Tikai vēl elpo. Vēl piezvana. Un man nav ko teikt, sarunājot simtiem vārdu. Es nevaru atdāvināt iztīrītu zobu elpu, es nevaru atdāvināt iedvesmu dzīvot, jo viņi dzīvo, viņi aizvien elpo. Alkoholā izmirkuši, slapji, grādīgi kaķēni, izgājuši jūrasskolu, bet mētājas krastā un smej pret vēju, saņemot sejā paši savas siekalas. Hei, dzīve ir skaista! Es mānos, protams, protams. Dzīve ir tāda- kaut kāda.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Pārāk daudz ūdeņu visapkārt. Kājas jāmērcē un jādrebinās. Visur tik duļķaini, tik tumsnēji. Delīrija. Tāda ir viņas dziesma pēc tik un tik gadiem. Nolikta klausule. Nekas vairāk. Jo dzīvošana nekam noved pie nekā. Kad turziņa ir izbērta tukša, tā arī ir tukša. Lai no kuras puses arī neskatītos es, ļuļķi mutē un miglā ievīstījusies.
Viņa aizvien smejas. Un galva pamazām noslīd, noveļas pār plecu. Simts grami vairāk vai mazāk nenozīmējot neko. Siekalu pleķi uz vaigiem. Viņa smejas, mēs aizvien vēl dzīvojot. Dīvaini, ka tā? Smieklīgi, ka tā... Labi, ka neredzu Tavu vidējo pirkstu, kaķēn, kas aptinies ap laternas stabu! Labi, ka nevelku Tevi aiz rokām prom no Vecrīgas, kaķēn, kas mani nīsti! Labi, ka tikai dzirdu Tavus mirušos smieklus, kaķēn, ka redzu, kā Tu iemet simts gramus un nenovaiksties. Tu tikai papildinot asinis. Lai riņķo, lai griežas, lai vari teikt, ej dirst, Hestij, ej dirst, nekam nav nozīmes!
Tev taisnība, kaķēn, nekam nav nozīmes. Es Tevi nevilkšu prom no sliktajiem puišiem nakts vidū, es nesitīšu vairs viņiem, lai atšujas, es teikšu- peciņu gaisā, kaķēn... Varbūt vienalga, kā mēs aizejam bojā, varbūt vienalga... Tu saki, mēs kādreiz sēdējām divatā, kājas Daugavā iemērkušas? Tu kļūdies, es tās tikai paplivināju gaisā un uzstutēju Tevi uz Tavējām, lai vari iet mājās, lai vari apgulties gultā, lai vari nākošā rītā piecelties un turpināt dzīvot, un ienīst mani par sausām pēdām, par apvīlētiem kāju nagiem.
Es jau Tevi aizvien mīlu, kaķēn, bet tam nav nozīmes. Mēs esam nolikta klausule, katrā galā citāda. Tev neko no manis nevajag, kaķēn, Tev tikai smadzenēs neizdzēsies mans telefona numurs.