Es nedzīvoju nevienā ielā. Nevienā ar mašīnu gaismekļiem tumsā. Nevienā ar bedrēm asfaltā un uzkrāto lietu sirdī. Nevienā ar polietilēna driskām rīta vējā. Nevienā ar sen aizmirsto stāstu glāstiem. Ar sen aizmirsto vientulības lāstu.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Tā nav neveiksme, ka es elpoju, ka es daru jebko. Tas vienmēr ir pusceļš. Uz sevi. Uz dzīvi. Vienmēr pusceļš. Tādēļ tā piesien. Bet gals ir mirāža, kamēr vēl elpo, kamēr vēl elpo... Pusceļš asinīs, pusceļš dažādi redzošās acīs, pusceļš dziestošā cigaretē, pelnutrauku es šovakar turu plaukstā.