Man nemaz nav savas patības. Ne īstenībā. Ne nopietni. Es vienmēr klusi apbrīnoju to, kā cilvēki paļaujas uz to, ka viņi ir tieši viņi paši un nekas cits. Ka ir šīs konkrētās, dažreiz neērtās, bet tomēr mierinošās īpašības, kas viņus sasaista ar sevi. Es nemaz nezinu, kur beidzos es un sākas uzsapņojumi, literāras niekošanās vai filmās redzētu ainu gausa atkārtošana. Īstenība man nekad nav piemitusi. Ne īstenībā. Ne nopietni.
Mana vecmāmiņa šodien jautā, kādēļ mana kaimiņiene nedaudz pēc trīsdesmit un bez vīru/bērnu potenciāla, dzīvojot Anglijā, sev nav iegādājusies vīru. Laikam viņa nav no tiem cilvēkiem, kas iegādājas vīru- es atbildu. Viņa nav vīru cilvēks. Tāda ir šī pasaule- es vēlāk domāju, piedūrusi pirkstu spilventiņus sev pie lūpām. Atklāti prasta un vienkārša kā uz pannas uzsista vēršacs. Appearance is everything. Kā gan to var uztvert pietiekami nopietni, lai tā kļūtu īsta.
Kad vakar nāku no vilciena pa ielu, man mugurā iepūš vējš, un es gandrīz aizlidoju. Vīrietis, kas vada auto, pārliecas pār stūri un mulsi noskatās. Viņš ļoti līdzinās Arnim Krauzem no Panorāmas, glītajam vīrietim. Te viss sākas un beidzas- es tobrīd nodomāju. Es esmu tikai uz mirkli uztaustīts pulss. Un tad tu vienkārši atlaid savu pieskārienu no asinsvadu reljefa uz ādas.