No rīta stāvu, ieslēgusies vannasistabā, un skatos spogulī. Tobrīd es jūtos ļoti atvieglojoši viena un nesaistīta ne ar ko. Ir tikai mans pliekanais kailums spoguļa ovālā uz flīzētās sienas. Šī gaļa un āda, mazliet sagurusi, mazliet novalkāta, bet visvairāk- neko neizsakoša. Kā nomesta un uz gultas malas aizmirsta blūze. Šis augums, ko neviens neredz, kam neviens nepieskaras, kas ne ar vienu nav jādala. Varbūt tas ir vienīgais, kas ir palicis pa īstam mans, tikai mans (šajā dzīvē). Un tās pāris minūtes gultā no rītiem, kad esmu tikko pamodusies, mirkli pirms atceros Sevi un Dzīvi.