Pavasaris tomēr aizvien vēl ir plēsoņa. Tas nomierina. Tik daudz pēkšņas saules, tik daudz pēkšņas gaismas un tik daudz pēkšņa siltuma. Es sajūtos gandrīz kā savā ādā. Mūždien negatava tam visam. Stulbi blenžot uz šo gaismas pilno, mutuļojošo pasauli un nezinot, ko tajā iesākt. Līst gultā ar grāmatu liekas nepiedienīgi. Pat grauzt cepumus un dzert vīnu. Vai iepirkties. Gandrīz kā savā ādā, tikai kakls tievs kā zosij un seja stūraina, un elpojot virs krūtīm lien uz augšu skelets. Es esmu kā ziemā izbraukāta iela. Rētaina. Un man sāp katrs pilošais ledusgabals. Man sāp šis mīkstais, mitrais, tvaikojošais sniegs. Šie gurkstieni, ar kādu zeme laužas uz augšu. Un tas, ka gandrīz septiņos vakarā es pa logu redzu mākoņus rāpjamies pāri satumstošām debesīm.