hestia (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} hestia) rakstīja,@ 2012-02-11 21:03:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
| Mūzika: | Nouvelle Vague - All My Colours |
Manis nav. Atkal. Joprojām. Vienmēr. Nekad.
Ir palicis šis caurspīdīgais sala siets, kas uzkrīt tavam ķermenim kā tauriņu ķeramais instruments.
Ir iemīcītās un aizmirstās ciabatas.
Ir neizgulētais miegs. Dažreiz šķiet, miegs miljons gadiem uz priekšu.
Neviens tev neko nevar pateikt, un arī tev jau būtībā nav nekā sakāma.
Dzīve muļļājas un burzās, tavs maks pildās ar čekiem un atlaižu kartēm, kabatas ar saņurcītām biļetēm, tu veic divu cimdu pāru menedžmentu un stūķē galvā cepures.
Tikai vienubrīd, šņerkstošā un grabošā vilcienā, tu ievēro, cik skaisti ziemā tomēr ir meži, cik balti dūmu mutuļi, ko izverd rūpnīcu skursteņi, un tu saproti, ka pamazām, savā nodabā tu briesti kā labības grauds mitrumā. It kā pieaugot. Bet varbūt tādēļ, lai reiz pārsprāgtu.
Vispār ir tā, ka vakaros, kad es pārveļos mājās nogurusi, es tikai meklēju Tevi. Neapzināti. Taustīgi. Kā astoņkājis. Bet Tevis nemaz nav.
Tāpat kā manis.
Tā kā, nav jau, par ko uztraukties.
Šī dzīve ir tikai blāva īstenības kopija.
