Pirms gadiem dažiem, šķiet, pašanalīze nodarbināja pārlieku, varbūt izdevās mazliet pietuvoties iemesliem, tomēr tie nav viennozīmīgi. Lielākoties rīcība varētu būt reakcija uz to, kas veido vai maina temperamentu. Bet kaut kā biedē ģenētiskais aspekts, kas pēc būtības simbolizē lielu Vienatni- nav radinieku, tie nemaz nepiedzimst, nav kontaktu ar varbūt iespējamajiem attālajiem radiem, jo tos tradicionāli nedibina un arī manī nav šīs komunikablitātes. Kaut kādā aspektā pieticīgums, piekāpīgums pat izriet no bailēm sāpināt, balstoties pieredzē, ka aizgriezties, aizsteigties, aiziet, neatbildēt, neatsaukties un novērsties sanāk pat pārlieku labi, vairāku paaudžu garumā. Sajūta ir klātesoša, tā nekur neizzūd, it kā dzīve tiktu strebta laukā, jo kas ievārīts, tas nu ir, bet labais pārsvarā saistās ar Vienatnē būšanu.

Nu jā, mēģinājums kaut ko skicēt var aiziet nevajadzīgā garumā... :)

Un kā ir Tev ar vienatni?
Ja drīkst tik personisku jautājumu...

Kā arī, paldies par to friendly, kuru pieminēji kādā ierakstā, tas ir jūtams, daždien mēnesī sastapšanās kā skaists piedzīvojums. Viss jau ir mainīgs, bet tomēr ir tādas emocijas kā sekreti (bērnu spēle, kaut ko noglabājot gaišai piemiņai)- mīļi.